Cette publication ne fait pas partie de la bibliothèque YouScribe
Elle est disponible uniquement à l'achat (la librairie de YouScribe)
Achetez pour : 2,49 € Lire un extrait

Téléchargement

Format(s) : EPUB - MOBI

sans DRM

Jūtu atvarā

De
0 page

Skaistas un biedējošas ir pirmās uzplaukušās mīlestības jūtas. Jaunībā, ilgās pēc mīlestības noslēpuma, visi nobriest kā pumpuri pirms plīšanas.

Regīnas Undikas varoni šīs jūtas ierauj dziļā un saldā atvarā, pārvērsdamās arī naidā un neatrisināmu sarežģījumu kamolā, kas jāšķetina līdz mūža galam. Ar sirds gudrību, dvēseles sāpēm un kļūdu izpratni jānes upuris līdz attiecību izlīdzināšanai un atrisinājumam.

Atmiņu saistītas, Anetē plosās visgaišākās un tumšākās mīlestības jūtas, kurās caur tagadnes prizmu viņa ierauga sevi no malas.

No autores:

Esmu priecīga un pateicīga par visu, ko savā dzīvē līdz šim pieredzējusi un piedzīvojusi. Par katru dienu, vecākiem, radiem, draugiem un dzīves ceļā sastaptiem cilvēkiem.

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka domas ir mūsu patiesā dzīve. Acis, dvēseles spogulis, kuras var redzēt un saskatīt, kā arī saskatīto neredzēt. Ausis, dzirdēt un ieklausīties, reizēm klausoties nedzirdēt. Galvenais spēt un paspēt dzīvē izdarīt daudz laba, būt mierā ar savu sirdsapziņu un likteni. Visvērtīgākā un dārgākā cilvēkā ir dvēsele un sirds gudrība.

Rokai jāpaspēj pierakstīt domas, jo tās ir ātrākas par vārdiem... Un kas no tā visa sanāk? Labi, ja laba grāmata. Uzrakstīto grāmatu katrs var vērtēt pēc sava prāta un, ja kādu aizskāris manas Anetes tiešums un atklātība, viņas vietā lūdzu piedošanu, jo uzskatu, ka labāk nerakstīt, nekā liekuļot.

Ne es kādam piederu, ne man kāds. Mīlu, vēlos tikt mīlēta un saprasta.

Ar mīlestību un cieņu,

autore

Par izdevumu:
Pirmpublicējums e-formātā, 2013
Datnes formāts: EPUB
Datnes izmērs: 1.90 MB

Voir plus Voir moins

Vous aimerez aussi

Grāmatas vāks

Regīna Undika

JŪTU ATVARĀ


— Mammu?

Gvido, ienācis istabā, neatlaidīgi raugās manī. Neteikšu ne vārda, es zināju, nojautu un baidījos noticēt. Negribēju. Lai runā.

— Es bēgu, jo man bija bail.

Rokas sāpīgi sažņaudz asiņainos pirkstus. Viņš ir mans dēls... mans dēls. Ak Dievs!

— Kāds man dzinās pakaļ. Man tā likās.

— Apsēdies.

Redzu tikai viņa acis. Acis, tumšas kā tēvam. Bet šim melnas. Šim? Tās nav viņa acis, tās nav arī mana dēla. Vēl nav. Lai runā.

— Baisi, mammu... tāds bija mans dvēseles stāvoklis. Bēgu pa pļavām, apdauzījos, bet nejutu fiziskas sāpes. Es raudāju, raudāju, raudāju, jo man sāpēja dvēsele. Biju nikns un situ, situ līdz bezspēkam pa mašīnas logiem, līdz izsitu. Es sasitu tavu mašīnu ar dūrēm!

— Zinu. Es redzēju. Tie ir tikai bleķi. Runā.

— Kā nemaņā braucu pa meža ceļu, līdz ieraudzīju kādas lauku mājas. Četros no rīta logos dega gaisma... Saproti? Es piebraucu un noslāpēju motoru, izkāpu, man vajadzēja kādu dzīvu cilvēku, kas kliedētu manu apjukumu un neziņu, izrautu mani no šī dvēseles stāvokļa, bet mani pārņēma dīvaina sajūta, un vārtiņi paši no sevis vērās. Tuvojos mājai, durvis bija vaļā, es aptvēru, ka mājas ir pamestas, ka esmu viens šai nezināmajā nostūrī, drūmi spokainajā pagalmā ar mānīgo gaismu logā. Un tad mani pārņēma panika, izmisīgas bailes. Metos atpakaļ mašīnā, iedarbināju motoru un, neprāta pārņemts, braucu tā, it kā man kāds pakaļ dzītos. Saproti? Bet nākamās atkal bija pamestas. Tuvojos pagalmam un sapratu, ka arī šeit neradīšu siltumu, mierinājumu. Uz aizaugušas taciņas no zāles pacēlu putniņu ar salauztu spārnu. Es saudzīgi turēju to plaukstā, un mana sirds iepukstējās straujāk bailēs par mazo dzīvībiņu. Iekāpu mašīnā un ieraudzīju, ka bezdelīga ir blusu un blakšu nosēta. Es raudāju un lasīju ārā kukaiņus, it kā mana paša dzīvība būtu no tā atkarīga. Domāju, ja kādam lemts mirt, tad tīram...

Tad atkal braucu. Mans ceļabiedrs atdzīvojās, piespiedies no avīzes sarullētai trubiņai. Apstājos pie kādu māju iebraucamā ceļa, un bezdelīga zvāļodamās ielēca man klēpī, izmisīgi kārpoties, mēģināja uzsēsties uz vēdera tai vietā, kur pēkšņi jutu ko rāpojam. Atpogāju kreklu un ieraudzīju ērci. Es apstulbu, nespēju ar prātu aptvert šo sakritību.

Degviela gāja uz beigām, mans satraukums bija izgaisis, un es nodomāju atstāt putniņu uz iebraucamā ceļa. Varbūt saimnieki atradīs un paglābs, varbūt apēdīs kaķis. Kas lai zina? Notiks, kā būs lemts, bet mums abiem bija vajadzīga palīdzība. Bezdelīga nojauta manu nodomu un, izlēkusi no klēpja, paslēpās avīzē. Atcerējos, ka kaut kur netālu dzīvo mana drauga vecāki, zināju pēc uzvārda, un nolēmu piebraukt pie mājas apjautāties. Varbūt šoreiz palaimēsies. Un — jā! Iekoptais pagalmiņš bija apjozts koka mietiņiem. Es parūcināju mašīnu, bet neviens nerādījās. Cerībā, ka kāda dzīva dvēsele ir šais mājās, uzpīpināju. Pie loga parādījās večiņas galva. Izliecos no mašīnas un māju ar roku, bet viņa nenāca. Tad es izkāpu un piegāju pie vārtiņiem, tomēr iekšā negāju, paliku stāvam. Sapratu, ka vecītei bail. Jutos noguris, tāpēc atspiedos pret vārtu stabiņu un pacietīgi gaidīju. Pēkšņi tas salūza, knapi noturēju līdzsvaru. Ar izļodzītajām nagliņām mēģināju atkal nostiprināt balsta mietu. Saimniece, novērtējusi manas pūles, tomēr iznāca ārā, viņai pa priekšu, drosmīgi vaukšķēdams, izjoza mazs, melns krancītis. Suņuks izmisīgi rēja, un mēs sabļaustoties mēģinājām noskaidrot, kur dzīvo mana drauga vecāki. Saimniece aprāja plušķīti, saukdama: "Buba, Buba, ko tu trako?", bet es saku: "Mums mājās kaķis Buba." Vēl viena sakritība, mammu. Tad tomēr atradu drauga vecākus, viņi mani pabaroja, atļāva nomazgāties, izguldināja, iedeva naudu degvielai. Tas arī viss. Esmu mājās, mammu.

— Tu esi mājās, dēls. Kur ir tava miera osta, dēliņ? Tu to tik izmisīgi meklē, tu esi apmaldījies. Kas ir tava nemiera cēlonis? Kas?

Mēs visi maldāmies domu labirintos un meklējam izeju. Un, ja tā padomā, vajadzētu tik maz — siltu acu pāri, laipnu vārdu, palīdzīgu roku. Es pati maldos. Man riebj to teikt, šobrīd nerodu...

— Piedod man. Piedod.

— Par ko, mamm? Par ko? Mammu, tā nerunā. Tu esi vienīgā, kuru es mīlu... Kā sievieti.

— Kā? Ko tu runā?! Pasaki man godīgi, tu lieto narkotikas?

— Jā.

— Cik ilgi?

— Pusgadu. Sāku, kad biju Vācijā, — tabletes.

Es to nojautu. Bet es... dzīve iztek kā smiltis caur pirkstiem. Cik kuram tā čupiņa liela, un galā vēl trīs saujas no katra, bet tu jau tagad jūties tik salauzts un izmisis, ar savām blusām nokāvies. Vēl tik jauns! Tā ir mana vaina. Esmu bijusi slikta māte.

— Ej gulēt, Gvido. Tagad es nerunāšu. Vārdiem nav nozīmes. Man jāpaliek vienai.

Neteikšu, ka mīlu viņu, bet likšu to just. Pirmo reizi viņš nepienāk man klāt un nenobučo uz vaiga. Pirmo reizi izgāja klusēdams, nenovēlot man labunakti. Ir tikai klusums. Tieši tas, kas man vajadzīgs. Un kamīns... Iekšēja uguns mani dedzina, kā dedzina! Un tas nav pasakāms vārdos... Nekādos. Domas ir dzīvas, un tā ir mana dzīve. Es izdzīvošu savu dzīvi. Vēlreiz izdzīvošu. Man jāatrod kļūda. Kā?! Man jāatgriežas pagātnē. Bail, bet vajag. Dievs, palīdzi man sadūšoties uz atklātu grēksūdzi. Man jātiek skaidrībā pašai ar sevi un jāpalīdz dēlam. Man jāatrod patiesība, bet tā esot tikai viena...

Dienas tveices piesilušas, rūgteni saldi smaržoja ievas. Baltie ziedu ķekari līgani šūpojās, lūkodamies upes tumšajā straumē. Gaiss virmoja. Mani pārņēma vieglas trīsas, sirds sažņaudzās ilgās, ilgās atbrīvoties no apslēptās saldi kairās neziņas, kas mani mocīja bezgala garās bezmiega naktīs. Sirds kā neprātīga dauzījās, un es līdz sāpēm izjutu reibinošo tvīksmi, kas mani tik neprātīgi dedzināja. Fiziski sajutu, kā karstu asiņu vilnis mani apņem un rauj pašas radītās kaisles atvaru dzelmē. Es vēlējos tajā iegrimt un ļauties viņa skavām, domājot tikai par šo atbrīvošanās mirkli. Biju tam gatava, kā dzīvinošas sulas nobriedis auglis, kas tūlīt, tūlīt var pārplīst — es to gribēju. Vēlējos iekost tai sulīgi medainajā auglī, ko sauc par GRĒKA augli. Mana miesa tam bija gatava, tā virmoja nepacietīgās, trauksmainās gaidās.

Ilgojos pēc Andreja. Atskārtu, ka pazemojos viņa priekšā, skaidri apzinādamās nodevīgo dzimumdziņu. Viņš saprata... Saskatīju to viņa sejā, kurā izbrīns mijās ar pašapziņu. "Pati atskrēji?" Varbūt izlasītu to viņa acīs, ja spētu pacelt savējās, bet nespēju. Arī smadzenes bija atsacījušās domāt un analizēt. Lai gan pratu izlocīties un pielāgoties jebkurai dzīves situācijai, tagad bezspēcīga stāvēju Andreja priekšā, jutekliski kaila plānā vasaras kleitiņā, izmisīgi meklēdama ieganstu savai pēkšņajai vakara vizītei. Prāta apmulsumā vēlēdamās tikai vienu — iekrist viņa rokās un apslēpt kaunu pie viņa krūtīm, sajust viņa tuvumu, karsto elpu, roku nenogurdināmos glāstus un skūpstus... Beidzot atrast un gūt mierinājumu. Viņš skatījās manī un klusēja. Var būt, lai ar vārdiem neaizbaidītu šo neziņā trīsuļojošo mirkli. Bet sejas izteiksme bija mainījusies. Redzēju un sajutu, ka viņš jūt un vēlas to pašu. Strauji tuvojās, apskāva un skūpstīja. Kā izslāpusi atbildēju viņa skūpstiem, nespēdama atrauties. Šis mirklis bija tik ilgots un beidzot piepildīts, ka nebija svarīgi, kur, vēlējos turpat uz vietas, kopā sakļautiem, ļauties tumšo dziņu atvara vilinājumam un nogrimt tā dzelmē. Ne spēka, ne vēlēšanās pretoties. Ieslīdēt jūtu saldajā nebūtībā un aizmirsties. Beidzot ļauties miesas alkām. Alkām, kas reibināja prātu, gribu un lepnumu...

— Esi nocietusies, mīļotā? Nebaidies... ļaujies man... — caur skūpstiem viņš čukstēja. Manas lūpas atbildēja: "Jā... jā... jā!"

— Ne tik strauji, mīļā... — kā pa sapņiem dzirdēju. — Lēnām, necilājies... gribu, lai tev ir labi. Tev tas patiks... uzticies man.

Rokas nomierinoši glāstīja manu augumu. Pirksti bija tik silti un dzīvi, tie meklēja, atrada un sasveicinājās ar katru manas miesas juteklīti, sajūtot karstuma viļņus, kas pāršalca manu augumu.

— U-ū...— netālu kāds ūjināja. Saspringta ieklausījos.

— Ūpis. — Viņš satvēra manu roku un piekļāva kājstarpei. — Bet šis ūpītis, — viņš iečukstēja ausī, — ilgojas pēc tevis. Paraugi, cik dūšīgs.

— Au, — iekunkstējos caur skūpstiem. Vēl ciešāk mani piekļaudams, viņš ieslidināja roku biksītēs.

— Tava vāverīte gluži slapja, mīļā, ļausim ūpītim atveldzēties...

Andreja roku šūpolēs paļāvīgi iegrimu zālē, vēl ciešāk piekļaujoties viņa augumam. Pārslīdējis man pāri, viņš atbalstījās uz elkoņa un, cieši ieskatījies acīs, uzrāva kleitu līdz viduklim, un lēnām, noteiktām kustībām noslidināja biksītes. Aizvēru acis, laikam aiz kauna, nodevīgais karstums atkal uzziedēja vaigos un kāpa līdz deniņiem, kur, likās, pulsēdama bija ieskrējusi mana sirds.

Neziņas pauze... un tad sajutu ko maigu un cietu slīdam pa manu kājstarpi līdz nabai un atpakaļ. Sasveicinoties pabakstot lūpiņas un atkal uz augšu un leju, maigi piekļaujoties pavēderei.

— Ko viņš dara? — izmisusi nodomāju. Vai viņš mani spīdzina!? Tas nevar būt tā! Kaut taču tas reiz notiktu. Kas man jādara? Saliecu kājas ceļos un pavēru kājstarpi. Es to neizturēšu! Gurni cēlās pretī. Kā viņš to sauca? Par Ūpi?

Atvēru acis, viņa neatlaidīgais skatiens mani mulsināja, lūpas smaidīja.

— Mīļā, tu esi tik skaista!...

Aizvēru acis. Kad... kad tas notiks? Izmisīgi minēju, vēlreiz ieskatoties acīs.

— Tu gribi mani? Izdari to pati... ieliec... savu ūpīti.

Es nevarēju. Nekad nebiju tam pieskārusies, nekad rokā turējusi, pat redzējusi...

— Nu? — viņš mudināja un iedrošināja: — Mīļā, dari to...

Strauji elpodama, aizgriezu galvu, elsas nebija apturamas. Krūšu gali piebrieda un draudēja pārplēst kleitu. Tās tiecās pēc viņa...

Andrejs skūpstīja kaklu, slīdēdams uz leju, caur kleitu maigi pakošļāja krūšu galiņus. Galva slīga zemāk, un es jutu viņa karsto elpu uz vēdera, līdz jutu to tur... Satvēru viņa plecus, izmisīgi vilkdama viņu sev virsū, jo mani pārņēma kauns... Andrejs padevās mēmajam lūgumam, un es, sajuzdama auguma smagumu, pavēru kājas, satverot to, pēc kā tik ļoti ilgojos.

Ak! Cik dziļi tas manī ietriecās! Iestrāvoja griezīgs sāpju mirklis. Tas piepildīja mani visu. Iegrimu neapjausti reibinošā, saldkairi bangojošā okeānā. Vēl un vēlreiz, līdz sāpēm vēlējos to izjust, līdz nemaņai izbaudīt šo jaunatklāto baudu paradīzi, bet viņš strauji izvilka un piekļāva to vēderam. Jutu, kā tas izšļāca aizturēto dzīvības strūklu. Andrejs atvieglots ievaidējās.

— Tas bija fantastiski! Es tevi mīlu, ļoti, ļoti.... Sirsniņa, mana, Vālodzīte... Mīlu.

Acīs sariesās asaras... Biju pateicīga viņam. Tas, no kā tik ļoti baidījos, izrādījās patīkams un mīļš... Tas ūpītis neko ļaunu nenodarīja, un beidzot tas bija noticis. Nemaz tik traki nebija. Man patika.

— Neraudi, mīļotā... Vai nodarīju tev pāri? Tas mazais ir plēsoņa, bet es centos, ļoti mīlot tevi, Anete. Mana... kā es tevi gribu...

Andrejs maigi pūta elpu uz manas pieres, deguna un kakla. Biju sakarsusi, satraukta un izmisusi. Vai viņš to saprata? Glāstīja un mierināja. Mēness arī to redzēja, bet bija tik tāls un auksts. Lejā viss tirpa, un tagad jau likās, ka nekas patīkams tas nebija.

— Es zinu, — viņš čukstēja, it kā nojauzdams. — Pirmajā reizē tā ir.

Piecēlos sēdus, sajūtot, ka asiņoju. Vai tiešām sākušās reizes? Un trulas, sūrstošās sāpes... — Man vajadzētu sakopties. Saproti?

— Te nekā tāda nav. Novilkšu savas apakšbikses un apslaucīsimies.

— Nevajag, es pati! Lūdzu, neskaties.

Viņš piecēlās sēdus, noglāstīja man galvu līdz pašiem matu galiņiem un ieskatījās acīs. — Nomierinies, tu domā, es nezinu, kā jūties? Tu esi mana mazā meitene. Atgulies un ļauj man to izdarīt. Es gribu.

Andrejs skūpstīdams noguldīja mani zālē, viņa roku kustības bija tik maigas un nomierinošas. — Es mīlu tevi... līdz pēdējai asins lāsītei. Nomierinies, maziņā, nekur tu no manis neglābsies. Tu esi mana dzīvība. Mana Anete, tikai mana. Tagad un uz mūžu. Kad dzersim kāzas?

— Liecies mierā!

— Kā, tu mani atraidi?

Klusēju, taču sirds dziļumos biju pateicīga par šiem vārdiem. Es viņam piederēju, un pati to biju vēlējusies, bet precēt... nu nē, tam es vēl nebiju gatava. Kāpēc biju uztvērusi savu nevainību kā slogu? No kā atbrīvojos un ko sev uzkrāvu? Pēkšņi kļuva sevis žēl.

— Kā lai es tagad dzīvoju bez tevis? Esmu viss tavs. Dod roku! Nopeldēsimies, un tev kļūs labāk. Nu, celies!

Andrejs uzrāva mani augšā. Nevarēju paspert ne soli, galva reiba, likās, ka asinis no manis iztecējušas un esmu pilnīgi iztukšota. Kaut kas traks!

Viņš, kā uzminēdams manas domas, iesmējās.

— Būs labi, maziņā, un apsolu — vēl labāk. Pirmajai reizei tas ir normāli. Ar tevi es jutos tāpat, jo tā arī man ir pirmo reizi. Es jau atkal tevi gribu. Tā pa īstam. Nāc, aiziesim līdz upei.

— Man reibst galva, — atzinos.

— Līdz kāzām pāries. — Viņš pacēla mani rokās un aiznesa līdz zibens saspertam kokam. Jutos tā, it kā arī mani tas būtu skāris.

— Labi, paliec tepat, es tūlīt atgriezīšos.

Viņš pārliecās, lai noskūpstītu, un nemiera pilnām acīm noteica:

— Klausi, esi laba meitene. Tūlīt būšu atpakaļ. Un zini, ka nekad tevi nepametīšu, tikai uz brītiņu, mazu maziņu. Gaidi mani.

Uzspiedis bučiņu uz pieres, steidzīgiem soļiem aizsoļoja pāri tīrumam.

Tas bija noticis. Kā zibens spēriens! Bet kā? Kā tas īsti bija? Vai man patika... vai bija tā vērts? Bija! Atskārtu vēl uz augšu kāpjošo siltumu, viņa auguma tuvumu, karsto elpu, glāstus. Viņš bija pieskāries TUR. Un tas bija patīkami, pat ļoti! Viss notika tik strauji. Neaptveramas izjūtas. Iespiedu seju miklajā zālē un izjutu nomierinošo zemes smaržu. Pēc brīža izdzirdu tālu motora rūkoņu. Gaismas starmeši lauza tumsā ceļu.

Sirds notrīsēja neprātīgās ilgās.

— Nu, mīļā, nāc. Sēdies virsū, un laižam dzīvē!

Uzsēdos uz motocikla un piekļāvos viņa mugurai. Ļāvos vakara dzestrā vēja glāstiem un trakulībām, kas atvēsināja manu sakarsušo prātu, jauca matus un tvarstīja kleitu, atmodinot manī brīves un neatkarības garu. Ātrums izrādījās nomierinošs, pametot nemieru un šaubas, kas mani tirdīja.

Piebraucām pie vecā Dālderu tiltiņa, kas vēl arvien pakalpīgi savu veco, laika zoba izgrauzto akmens muguru kā kūkumu bija pārliecis pār upīti. "Vecais kuprītis", kā to mīļi bija nodēvējuši vietējie, bija jauniešu ierastā randiņu vieta, sevišķi ievziedu laikā. Likās, ka esam vienīgie klusuma traucētāji, pārdārdinājām pāri jaunajam guļbaļķu tiltam un pa veco vītolu aleju pieripinājām pie "vecīša".

Noāvu kurpes un, negaidot Andreju, devos pāri tiltam uz otru upes krastu. Neatskatīdamās pārgāju pāri un, apsēdusies uz akmens, iemērcu kājas ūdenī. Straume patīkami kutināja kāju pēdas, aiznesdama līdzi nemieru. Ko es zināju par šo pasaulīgo prieku? Vai tas bija mana goda vērts? Es viņu mīlēju. Vai ar to nepietiek? Andrejs bija klusi pielavījies pie muguras un, satvēris manu galvu plaukstās, atlieca to un maigi skūpstīja matus, pieri, degunu un lūpas. Pateicībā ļāvos viņam. Man bija nepieciešams mierinājums. Biju atdevusi viņam dārgāko, kas man piederēja. Viņš iebrida ar visām drēbēm ūdenī, notupās uz ceļiem un sāka mazgāt manas kājas. Tas bija tik patīkami! Pēdas, katru pirkstiņu, līdz ceļiem, darot to tik uzmanīgi, saudzīgi, ar maigumu un bijību.

— Tev ir skaistas kājas, tik smalkas potītes. Es mīlu tevi, Anete, un gribu, lai tu kļūtu mana sieva. Vai tu to vēlies? Vai nāksi pie manis par sievu?

Viņš spēja samulsināt. Vai Andrejs runāja nopietni? Mani bildina? Bet varbūt tas ir viņa kārtējais joks. Taču acis raudzījās pārāk nopietni.

— Es gribu tevi. Visu... un uz mūžu! — Viņš lūdzoši turpināja, atbildi nesagaidījis.

Varbūt bēgt? Ko nozīmēja vārdi "visu" un "uz mūžu"? Kā viņš to domāja "visu"? Vai varu "visa" kādam piederēt. Reizēm man šķiet, ka nepiederu pati sev. Iekāre ir viens, bet visu dzīvi... Nu nē! Vēl ne!

Viņš paspēja mani satvert.

— Neesi tik tramīga. Mana stirniņa. Ļauj, es tevi nomazgāšu.

— Nē, es pati.

— Labi, labi, izpeldēsimies.

— Izpeldies tu un tad es.

— Beidz. Negribu sabaidīt, bet ja lauzīsies, es tevi apēdīšu.

Viņš sagrāba mani un sāka kaislīgi skūpstīt. Nevarēju atgūties, likās, trūkst elpas. Sirds neprātīgā satraukumā dauzījās kā slazdā noķerts putniņš. Vai tiešām piederu viņam visa? Varbūt miesa, bet dvēsele? Tas nav iespējams! Tā ir un paliks brīva. Vai mūsu dvēseles sapratīsies. Manējā bija neatkarīga un visam pāri stāvoša, bet Andreja? Varbūt dzimumdziņas aptumšota un pavēlnieciska. Nesteidzies, pār mums valda tikai jūtas, ļoti pretrunīgas, miesaskārajiem jutekļiem pakļāvīgas. Atbildēju viņa skūpstiem un piekļāvos viņam. Tavi glāsti un skūpsti ir tik saldi... Viss mans fiziskais ķermenis tavās rokās pārvērties par jutīgu mūzikas instrumentu, bet tu esi virtuozs spēlmanis, mīļais... Ak, prāts, apziņa, lieciet mani mierā! Ļaujiet patrakot jūtām!

— Tu mana, mana... — pārgalvīgā priekā viņš kaislīgi čukstēja un rāva kleitu pāri augumam.

— Lūdzu, nevajag, pagaidi! — Neļāvu sevi atkailināt.

— Labi, labi. Redzi, es pirmais. — Ar vienu roku mani turēdams, norāva džemperi, tad bikses un ar kāju iespēra zālē.

— Skaties! Paskaties uz mani. Paskaties uz savu ūpi. Re, cik draudīgi izslējies. Nu? — Viņš mudināja skatīties.

Stāvēju kā pārakmeņojusies. Viņa kailais augums bija man pretī. Acis nolaidusi, pirmo reizi ieraudzīju viņa vīrišķības apliecinājumu. Tik atbaidoši neglīts! Vai tas bija nezināmais, pēc kā biju ilgojusies, savās bezmiega naktīs vārtoties pa gultu? Tas nemaz nepiestāvēja Andreja augumam. Likās kā kaut kas mākslīgi pielikts un nedabisks.

— Iepazīsties! Nu... Redzi? Ļaujies man. Mēs tikai papeldēsim! Apsolu, ja negribēsi, pat nepieskaršos. Pati izlem. Tā, mīļā, kleitu nost! Papriecāsimies!

Padevīgi ļāvu novilkt kleitu. Tā aizplīvoja zālē kā liels sikspārnis.

— Mana skaistā! — viņš sajūsmā iesaucās. — Atbrīvošu tavus zvēriņus.

Kādus zvēriņus, patīkamā tvīksmē nodrebēju.

— Nu taču... —Viņš nepacietīgi knibinājās gar krūštura āķīšiem. Vēlējos, kaut ātrāk. Rokas pašas stiepās aiz muguras, krūšturis iekrita ūdenī un, straumes tverts, aizpeldēja nakts tumsā.

— Ārprāts, mīļotā, kādi skaisti, mīļi, maigi zvēriņi. — Viņš glāstīja krūtis, iegremdēdams seju, maigi skūpstīdams un lūpām tverdams piebriedušos krūšu galiņus, kas, lepni izslējušies, ilgojās pēc tām, un, no manis neatraudamies, vilka ūdenī. Vēsais ūdens alkatīgi apņēma divus kailus cilvēkbērnus, kuri, cieši sakļāvušies, sildījās un reiba viens otra skavās. Neremdināmas iekāres alkas aptumšoja prātu. Kā nemaņā ļāvos pacelt sevi un apkļāvu ap viņu kājas. Skūpstīju un mīļoju viņa kaklu, krūtis, plecus, izgaršodama katru ūdens lāsīti, un viņš atbildēja ar to pašu. Mēness staru apspīdētie, mēmie vītoli, pārliekušies mums pāri, bija vienīgie mīlas akta liecinieki. Atlaidos ūdenī pilnīgā paļāvībā un padevībā šim mirklim un iegavilējusies ļāvos Andreja varenajam ūpim. Viņš mani liegi šūpoja, virpuļoja, saceldams vilnīšus, un šļakatas kļuva arvien skaļākas un neatlaidīgākas. Vēl, vēl un vēl... Viņš karsti elpoja. Cik salda sajūta, kad viss kņud un vibrē, un saviļņoto asiņu trauksme bija tik liela un patīkama, ka aizsitās elpa.

— Tik karsta! Tūlīt viņa dabūs! — Sagrābis manus gurnus, viņš aizvien ātrāk un ātrāk šļakstināja ūdeni, piekļaujot un atgrūžot to ēdelīgo vāverīti, līdz iestenējās, izšļākdams vulkāna izvirdumu manī, kas aizturēti gaidīja šo degošo kulmināciju, raustoties karstās konvulsijās.

— Mīļā, mīļā...

— Mīļais, — atsaucos.

Ļāvāmies ūdens vēsinošajiem glāstiem.

— Tagad es tevi nomazgāšu, kā solīju.

Rokas glāstoši aptvēra it visu, maigi samīļojot katru iedobīti, sajūsmā tīksminoties, ilgāk pakavējās pie krūtīm un, nesteidzīgi apmazgādams, samīļoja katru vietiņu.

— Savu vāverīti mazgāšu visrūpīgāk. Patīk? Nu redzi, tā tagad ir mana. Ja negribi bērniņu, un mēs to vēl negribam, vai ne? Izčurājies ūdenī. Nu? Nekautrējies, dari to.

Kā es to varēju viņa klātbūtnē? Ieniru ūdenī un appeldēju mazu loku, bet viņš piepeldēja klāt.

— Un kas manu ūpīti nomazgās?

Iesmiedamās satvēru mīksto kamoliņu un mīļi pabužināju plaukstās.

— Gribi redzēt viņu apmierinātu? Ejam, — viņš mani vedināja uz krastu, — nāc, nāc, meitenīt, mana zelta zivtiņa.

Noklāja drēbes zālē un apguldīja uz tām.

— Ja tu redzētu sevi no augšas! Tu esi fantastiski skaista. Nesaspringsti, atbrīvojies, es tevi pamīļošu.

Andrejs notupās starp manām kājām un pārlaida rokas augumam. — Esi apmierināta? Nekas nesāp?

— Nē, — tad mazliet pārdomājusi, — mazliet tomēr, varbūt tikai kņud un tirpst.

— Tūlīt būs labi, skūpsti ir dziednieciski, es tevi izārstēšu. Ūpītis mazliet samocījis, saldā mana. — Viņš papleta manas kājas, noliecās, un sajutu mēles gala pieskārienus pauguriņam, kas bija tik jutīgs un pukstēja jutekliskā sasprindzinājumā. Ārprāts, ko viņš ar mani darīja! Karstuma viļņi manī iekvēlojās, viņa mēlei ietiecoties aizvien dziļāk un dziļāk. Viss ķermenis viļņojās, un jutu, kā aizturēto asiņu slūžas atkal tiek atrautas vaļā, atbrīvojoties no pārmērīgā sasprindzinājuma un kairinājuma.

— Ko tu dari? — izdvesu. — Ko tu ar mani dari?

— Es tevi mīļoju, Anete, ļoti, ļoti mīļoju. Kā nevienu, mīļotā.

Vai ir iespējams atgūties no tā visa? Tagad es zināju, kā ir, kad miesa ir baudas pārsātināta. Kā pārlijis medus trauks, lipīgs un salds.

— Vai tu jūties tāpat? — neticīgi jautāju.

— Pat vēl labāk, — viņš atbildēja.

— Braucam?

Pie mājas viņš izslēdza motoru un pieripināja motociklu pie dārza vārtiņiem. Ar steidzīgu atvadu skūpstu grasījos šmaukt mājās, bet viņš paspēja satvert mani un uzspieda kaislīgu skūpstu uz lūpām.

— Līdz rītam.

— Atāāā.

— Nekā nebij. Apsoli, ka līdz rītam. Citādi es vedu tevi atpakaļ.

— Par vēlu. — Es jau biju nokāpusi no moča un satvērusi rokturi. Viņš pievilka mani klāt. — Līdz rītam?

— Varbūt.

— Beidz mani mocīt. Atbildi konkrēti. Jā vai nē?

— Dod man laiku atgūties.

— Liecies mierā, rīt būsi vesela. Es tevi izārstēšu.

Atkal pār ķermeni pārskrēja pazīstamās tirpas. — Labi, līdz rītam.

Caur verandu lavījos uz istabu. Izģērbos un kaila iegrimu vēsajos palagos. Miesa kaisa, un kājstarpe smeldzoši tirpa. Satraukums, sirds nemiers un pārkairinātie jutekļi aizdzina miegu. Vārtījos gultā no viena sāna uz otru, sagumzīto palagu iespiedusi kājstarpē, sapņoju vaļējām acīm, vēlreiz gremdējoties jaunajos, nekad agrāk neizjustajos pārdzīvojumos.

No rīta kā salauzta aizvilkos līdz spogulim, gribēdama pārliecināties, vai esmu tā pati Anete, kas vakar, bet nekādu ārēju izmaiņu nemanīju. Pacēlu naktskreklu. Krūtis bija skaistas un stingras. Pašūpoju plecus, tās līgani nolīgojās. No sāniem skaistā līnijā to izliekums tiecās uz augšu līdz galiņiem, un es iesmējos. Tās patiešām izskatījās pēc ezīša purniņiem. Uzrāvu halātiņu un iesteidzos virtuvē. Plaši atvērtajās durvīs stāvēja mazā kaimiņu meitenīte Dana, plānu vilnas cepurīti galvā, baika biksītēs un košā jaciņā. Viņa skatījās manī platām acīm, kā pirmo reizi ieraudzījusi. Varbūt tiešām esmu mainījusies? — nodomāju. Viņa dzīvoja blakus mājā un bieži ienāca mammītei laiku pakavēt.

— Danīt, mīļumiņ, nāc šurp. — Es pietupos un plaši izpletu rokas. Man tik ļoti patika piekļaut šīs mazās būtnes augumiņu. Tādu mīļu un piekļāvīgu.

— Kur mammīte?

— Gotiņa mū-ū-ū sakīja, un pa pupiņām pieniņš laistījās.

— Jā? Tecēja pieniņš? Un kur tu to redzēji?

Es gan nezināju, ka mums kaimiņos kāds govi turētu. Varbūt viņas mammīte govi nopirkusi? Kur tad viņi to ganīs? Uz ielas vai? Govij vajag plašuma, kā mūsu Dūjai...

— Nu tur. — Viņa pastiepa pirkstiņu un rādīja uz durvīm. Paņēmu meitenīti aiz rociņas, un gājām skatīties. Mammu dārzā nemanīju, bet aiz vārtiņiem izdzirdu pazīstamo skaņu — zz-čurrr-z-z-z-žžž —, kad piens tek uz spaiņa malas.

— Mammu, ko tu te dari?

— Kā — ko? — mamma sasārtusi atbildēja. — Neredzi, ka slaucu?

— Redzu, bet kur tu to govi ņēmi?

— Kāda vecenīte atvedusi pie piena kombināta un atstājusi. Nabadzīte jau no vakardienas tur mīdās. Neviens neliekas zinis. Vai tad lopiņš vainīgs?

— Un ko tu ar viņu darīsi? — Govs smagnēji stāvēja un ik pa laikam meta savas izvalbītās acis uz mammas pusi. — Pat nedomā. Pie mums tu nedzīvosi.

— Pagaidām izslaukšu un tad jau redzēs.

Iedomājos, kā tā govs ganīsies mūsu pagalmā un gremos puķes. Nedzīvojam jau vairs laukos kā agrāk, kad mamma strādāja par krejotavas vadītāju un turēja lopiņus. Par tiem varētu grāmatu sarakstīt, kā mammīte izteicās: "Viņiem tikai valodas trūkst." Tā bija taisnība. Suns Samba nesa papiņam cigaretes no veikala. Gotiņa Dūjiņa nezināja, kas ir ķēde, un staigāja mammai pakaļ kā suns. Cūka Grieta ganījās savā vaļā un gāja līdzi mammai gandrīz trīs kilometrus līdz veikalam. Visi ciematnieki zināja, ja lopi pie durvīm, tad vadītāja iepērkas. Mēs dzīvojām kā Darela grāmatā "Mana ģimene un citi zvēri". Jāņos Dūjai pinu vainagu un liku uz viena raga. Viņa tad izskatījās tāda padumja, man bija jāsmejas. Viņa apvainojās, sparīgi mētāja galvu, līdz vainags nokrita, bet, kad uzliku sev, bakstīja ar purnu. Tad mēs kā divas Jāņu govis staigājām pa laukiem. Pret mani viņa juta tikai draudzīgu pieķeršanos, bet mammu mīlēja. Vienmēr ar vienu aci vaktēja. Kad aicināju Dūju nākt līdzi uz mežu, viņa, spītīgi iecirtusies, nenāca un gremoja zāli, bet es dusmās nosaucu viņu par kartupeļu zagli. Tad viņa uzreiz apvainojās. Saausījās, neizpratnē paskatījās uz mani: "Tu par mani to teici?" Pārmetoši pameta galvu, savicināja asti un līganā gaitā aizgāja. Bet tā bija, viņai ļoti garšoja kartupeļi, ap pagrabu vien laizījās, bet, kad mamma parādījās, tēlotā mierā gremoja zāli kā pats nevainības kalngals.

Noglāstīju brūnaļas sānus un nopūtos. Šī nebija mūsu Dūja. Kad pārcēlāmies uz jauno dzīvesvietu, daudzi gribēja viņu pirkt, bet mamma neatdeva, aizvedām pie kādas labsirdīgas tantiņas un uzdāvinājām.

Mamma bija izslaukusi govi un izskatījās apmierināta.

— Redzi, cik daudz piena? — Viņa rādīja man gandrīz pilnu spaini.

— Ko tu ar to darīsi?

— Aiznesīšu uz kombinātu. Viņai nabadzītei gan bija grūti. Tesmenis ciets un pierietējis pilns — knapi izslaucu.

— Bet ar govi?

— Varbūt tepat zem ābelēm piesiet?

Tā jau domāju, mamma nojūgusies! Stieps pagalmā lopu.

— Nekā nebija, izdarīji labu darbu un ved atpakaļ, — es protestēju. — Es ar viņu vienā mājā nedzīvošu!

— Tu esi tāda pati kā paps, — viņa pārmetoši noteica.

Nesapratu, vai viņa to teica labā vai sliktā nozīmē. Zināju, ka mamma skumst pēc lopiņiem, bet paps bija kategoriski pret.

Iegāju istabā un izņēmu no somas mācību klades. Varbūt mazliet palasīt konspektus? Bet domas gribēja gremdēties atmiņās. Skumstu pēc viņa. Vēl jau tikai rīts. Ir taču darba diena. Labākajā gadījumā atbrauks vakarā. Bet līdz vakaram tik tālu... Gribētos aizlaist kaut kur ar moci. Paps droši vien ieslēdzis, bet es zināju, kur ir atslēgas. Viņš jau uz mani nedusmojās. Neatceros pa šiem gadiem, ka viņš būtu man kādu skaļāku vārdu pateicis. Devos virtuvē pie atvilktnītes un izņēmu atslēgas.

Nē, vienreiz gan! Biju izplēsusi no dienasgrāmatas lapu, lai noslēptu divnieku. Viņš to pamanīja. Ne pēc lapas, jo tā bija ļoti rūpīgi izņemta, bet pēc datumiem. Tad pirmo reizi redzēju viņa acis zvērojam. "Anete, tu neesi godīga. Tu esi mele un krāpniece!" Viņš svieda šos vārdus man tieši sejā kā asus, vēja mestus smilšu graudus. "Cilvēkam jābūt godīgam un nav jānolaiž acis kaunā par padarīto nelietību. Skaties man acīs, meit, un runā patiesību!"

Nu, protams, es viņam visu izstāstīju. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad mānīju viņu. Mēs bijām draugi. "Vienmēr atceries, meitiņ, labāk rūgta patiesība nekā saldi meli," viņš toreiz vēl noteica.

Izstūmu rollerīti no garāžas, pierūcināju un BRAUCU, kur deguns rāda! Tas mani vienmēr spēj atdzīvināt. Tad esmu lidojuma un vēja varā. Tā gribētos aizbraukt pie viņa... Pagriezu stūri uz viņa lauku pusi, bet prāts apturēja. Galīgi kaunu pazaudējusi? Ko karies kaklā? Griez apkārt, griez apkārt. Spēji nobremzēju. Nokāpu no močika un apgriezos. Nu labi, braukšu pie Irēnītes. Viņa noteikti strādā, bet, ja būs brīva, apgriezīs matiem galus. Irēna bija jautra meitene, tieša, asprātīga un nesamākslota. Dzīvoja netālu no manis, un tais reizēs, kad tikāmies, mums vienmēr bija par ko parunāt. Par grāmatām, par kino. Nesen viņa aizvilka noskatīties filmu "Maierlinga". O, kas par filmu! Atkal kaut kas pazīstams pakrūtē nokņudēja. Kāda mīlestība! Viņš atteicās no kroņa, lai paliktu ar savu mīļoto, bet viņa zināja, ka abiem jāmirst, bija tam gatava. Iemiga ar viņa skūpstu uz mūžu un beigās...

— Skaties, kur brauc, kaza! — kāds nelabā balsī iebrēcās. Laikam biju aizvērusi acis. Strauji sagriezu stūri, jo tik tiešām daudz netrūka, ka būtu sabraukusi vīrieti ar iepirkumu tašu rokās.

Fu, labi, ka neaizķēru! Motorollers stīvi sagriezās pār ceļu, ar piepūli to izlīdzināju. Nē, ar mani kaut kas nav kārtībā. Es jau biju uz tilta, un tagad tikai taisni pa maliņu līdz frizētavai. Labi, ka nenolikos.

— Čau, mīļā! Kur tu šodien tāda aizsapņojusies? — Frizētavā bija silti, smaržīgi un gandrīz tukšs. Viena sieviņa sēdēja zem žāvējamā aparāta un snauduļoja. — Starp citu, labi, ka atnāci, kuru katru brīdi jābūt klāt Leonam, viņš atnesīs jaunās lugas eksemplārus, priekš tevis arī. — Viņa vienā gabalā runāja un šņikāja meitenītei matus.

— Es atbraucu. Ar rolli!

— Dullā, pa pilsētu! Tu jau vēl lāgā braukt nemāki. Atceries, kā tu mani vedi pēc vīnogām?

Toreiz tik tiešām mēs braucām kā pa puņķiem, jo līdz dārzniecībai bija jātiek pa mālainu lauku ceļu. Iepriekšējā dienā bija nolijis lietus.

— Bet mēs aizbraucām un nenokritām, — palepojos.

— Stūri tu noturēji, bet kādas mēs galā tikām! —Atceroties Irēnīti, arī es iesmējos, visa vienos dubļos.

— Par ko smejamies? Čau visapkārt! — Leons iebrēcās, un vecajai sieviņai salecoties piere atsitās pret aparāta malu.

— Par tevi! — Irēna dzēlīgi iesmējās. — Par to, kā tu izrādē no Anetes pļauku dabūji! — Leons uzmeta man acis un pasmīnēja.

— Nu, to mēs vēl redzēsim, kurš beigās smiesies gardāk.

Toreiz viņš mani izveda no pacietības, un es viņam atriebos. Mīlas skatos nekad nebučojāmies pa īstam. Sagriezām galvas un notēlojām, bet ģenerālmēģinājumā Leons mani sagrāba, un es sapratu viņa nodomu. Tas bija redzams no viņa piesārtušās sejas, spīdīgajām acīm un smīnīgajām lūpām. Es atrāvos, un viņa biezās, miklās lūpas neveikli pārslīdēja manam lūpu kaktiņam. Kā vardei, nodrebinājos. Aizkulisēs Leons piespieda mani pie sienas un nošņācās: "Nekur tu nespruksi, izrādē es tev tikšu klāt." Sprukstiņš! nodomāju. Bet es jau pirms skūpsta krāmēju viņam. Atvainošanās skatu improvizēju tik veiksmīgi, ka režisorīte pat uzslavēja.

Leons bija apsēdies un šķirstīja žurnālu, Irēnīte jau ieveidoja matus un ik pa laikam uzpūta laku, bet es gribēju atpakaļ uz mājām, varbūt Andrejs tomēr ir meklējis mani.

— Labi, mīlīši. Es braucu mājās.

— Brauc prātīgi, — Irēnīte brīdināja. — Rīt varbūt piekāpšu. — Leons piecēlās un nolika žurnālu.

— Paņem savu eksemplāru. — Viņš sniedza mapīti. — Un neaizmirsti, ka sestdien mēģinājums. Starp citu, vai tev tiesības un ķivere ir?

Es to nekad neliku galvā.

— Nav.

— Nu tad varu tevi iepriecināt. Līkuma miliči ballējas.

— Kā tu zini?

— Pusdienoju pilsdrupās, mīļā. Ieraudzīju tevi un steidzos šurp.

— Aneti? Ak tu mīļais melis! Norunā randiņu ar vienu un nāk satikt otru! Lasies ārā no mana kabineta! Un lai es tavas kājas šeit vairs neredzētu. — Irēna iesmējās. — Jūs abi man traucējat, izlaideņi.

— Jā, viņai nabadzītei jāstrādā, kamēr es atpūšos pelnītā brīvlaikā, bet katram savs.

Izgāju pa durvīm, uzmetot Irēnītei žēlīgu skatienu, un nosūtīju gaisa bučiņu. Viņa atsūtīja pretī.

— Paliec sveiks, mans donžuān, — viņa komiski novilka atvadu sveicienu Leonam.

— Dzīvo vesela un neklepo, — viņš atteica. — Ko darīsim? — viņš vērsās pie manis.

— Es braucu mājās.

— Tu nevari, es tiešām no restorāna redzēju, kā tu pabrauci garām ar moci. Pēc tam piebrauca šie. Kaut kāda ablava!

Leons piedāvājās aizstumt motorolleru. Stumt rollerīti ir ļoti neparocīgi, bet ja jau pats tā gribēja... Viņam gāja grūti, nebija no smagsvariem, bet ko es varēju darīt?

— Liecies mierā, nedzen taču mani malā! — Viņš aizelsies atrūca. — Visu laiku to dari. Neļauj sev tuvoties.

Nudien, glups viņš nebija, tādēļ ar lielu izteiksmi noskaitīju pantiņu no Šekspīra lugas.

— Lai ķildu sūrās zāles paglābj mūs, līdz nelabi no saldās mīlas kļūst!

— Ko tu zini par mīlestību, — viņš nosēcās. — Tev vēl mātes piens aiz lūpām.

— Tur nu gan tev nav taisnība.

— Labāk apklusti, citādi iemetīšu tavu klamburu grāvī.

Vai viņš sadusmojies? Gluži kā mans papiņš, kad viņam liek kaut ko darīt.

Mums bieži sanāca būt kopā, biju pieradusi pie viņa dzēlībām mēģinājumos, izrādēs, pārbraucienos un pat atpūtas brīžos. Leons vienmēr atrada kādu ieganstu būt manā tuvumā. Viņš vienmēr uztaustīja manas vājības, skolotāja manierē pastāvīgi pārsteidzot mani nesagatavotu. No pirmās tikšanās reizes tautas teātrī kaitējoties, pamazām un nemanot man pietuvojās. Mērķtiecīgi, piesardzīgi un neatlaidīgi. It kā netīšām nosēžoties blakus, it kā garāmejot pakalpojot, vietu aizņemot vai vienkārši par mazsvarīgām lietām parunājot, tomēr vienmēr izmetot kādu dzēlīgu piezīmi, pat atļaujoties pakaitināt. Nenoliegšu, ka Leons bija interesants sarunu biedrs, un es viņa priekšā jutos kā muļķa skolniece, kas, muti pavērusi, klausās. Ar viņu varēja runāt par visu, bet vienmēr viņš nelokāmi palika pie savu uzskatu neapstrīdamās taisnības. Biju par dumju priekš viņa, taču izrādījos ciets riekstiņš, tāpēc ka par tām lietām, ko nezināju, vienkārši noklusēju. Leons visu dzīvē uztvēra kā dabisku un pašsaprotamu, visu izanalizējot, atrodot izskaidrojumus un saliekot pa plauktiņiem. Mērķtiecīgs cilvēks, kā pats par sevi izteicās. Varbūt ieminēties, ka man ir draugs? Ja es kļūtu par viņa mērķi, viņš izmantotu visus savus garīgos un fiziskos spēkus.

— Ko tu skrien pa priekšu, gaisu ošņādama? Būtu sevi no malas redzējusi, — viņš smējās.

— Deguns mani aizrāva, — atbildēju. — Gribu redzēt tos miličus. Ar ko viņi tur aizņemti? Kāpēc viņiem bikses kā tūtes? Tīras kreklu apkaklītes vai netīras? Jāpaprasa, vai sievas viņus labi baro un ar ko? Ar kuru kāju no gultas izkāpuši? Kā tu domā?

— Kas, miliči? — Jutu, ka esmu viņu samulsinājusi.

— Nē, tu. Kur tu dzīvo? Cik tev ir istabu? Vai tev ir televizors? Es gribu zināt. Un vispār vai tev ir daudz kaimiņu, es gribēšu par viņiem visu zināt.

— Ko tad agrāk neinteresējies? Kas tev lēcies?! Kāda tev daļa gar maniem kaimiņiem! Vispār, ej ratā! — Apjucis viņš sāka stumt vēl sparīgāk.

— Paldies, to es no tevis arī gaidīju.

— Paklau, palīdzi... Pieķeries no mugurpuses. Līdz pilskalnam tiksim, tad būs vieglāk. Varēsim noripot.

— Nu, protams, vārguli!

— Neceri, ka apvainošos un atteikšos no tavas palīdzības. Stum! Kas ir ar tevi? — Leons neizpratnē iejautājās.

— Man vēders traucē.

— Nemuldi, tev tā nemaz nav. Lec virsū! — viņš ieskriedamies iesaucās, un es knapi paspēju uzlēkt uz sēdekļa. Ieķēros Leona krekla vīlēs, un ripojām lejā pa nogāzīti.

— Tu ļoti labi brauc, esmu pārsteigta!

— Lēnāk brauksi, tālāk tiksi. — Leons pat galvu nepagriež, visa uzmanība koncentrēta uz ceļu.

— Varētu ātrāk.

— Nē, kas lēni nāk, tas labi nāk, — Leons atkal apstrīd. Viņam nedot ēst, bet ļaut pastrīdēties. Redzu, kā viņš iet pa ielu augsti paceltu galvu un domā, kā un kāpēc kosmosa kuģi traucas debesīs. Viņš noteikti zinās atbildes. Kā elektrība skrien pa vadiem un kāpēc. Viņš noteikti izskaidros. Bet vai viņš spētu izskaidrot, kāpēc man sāp cilvēku nesmalkjūtība? Kāpēc man sāp, kad kādu pazemo? Vai viņš izskaidros, kāpēc, aizverot acis, es redzu krāsas. Vai viņš izskaidros, kā domas aizlido? Kas valda pār cilvēku, pār viņa domām, prātu un jūtām. Ja izskaidrotu, es teiktu: "Sēdies, pieci", bet viņš to neizskaidros. Tāpēc, ka to vienkārši nezina. Tāpēc, ka es esmu es pati — viena pati šai mirklī un laikā.

— Kāp zemē. Viss. Ja es tevi vēl redzēšu, ar moci pa pilsētu dauzoties, pats paziņošu milicijai. Palīdzi.

Ja Andrejs būtu tavā vietā, viņš to motorolleru būtu aiznesis uz rokām. Šitas mīkstpēdiņš vēl uzcerējies!

— Labi, spītniece, esam klāt. Dod savu teātra bučiņu un lasies mājās! — Leons atviegloti nopūtās un nostutēja rollīti pie žoga. Viņš pat nezina, ka močiem ir peka, nodomāju. Tik vien zina kā teorijas, bet praksē čiks vien iznāk.

Garām aizdrāzās kāds motocikls. Pametu galvu atpakaļ. Jā! Cits neviens kā Andrejs! Bet kāpēc viņš padrāzās mums garām? Mums? — Tas gan sanāca muļķīgi. Ka tikai nepadomā...

— Labi, pagaidām. — Leons pagriezās uz promiešanu. — Tiksimies mēģinājumā. — Un lepni paceltu galvu aizsoļoja savā cēlajā gaitā.

Aizdrāzās kā velna plēsts, ienāca prātā māsiņas mīļākais teiciens. Pat roku nepameta sveicienam. Uz centra pusi aizbrauca. Bet tur stāv miliči. Apturēs, noņems tiesības. Tā taču nevar joņot pa pilsētu! Andrej, kā tu tā varēji pabraukt man garām! Iegāju pa vārtiņiem aizmiglotu skatienu, saskatīju puķu dobi un pietupusies sāku ravēt. Zeme vienmēr iedarbojas uz mani nomierinoši, jāaprunājas ar katru puķīti un pat nezāli. Daža, piemēram, pienene, ir tik skaista ar savu putekšņaino sejiņu. Tik mopsīga... Īsta šmulīte. Vienmēr degunu nosmērēs. Dzeltena zemes saulīte.

— Meitiņ, te tu neknibinies, ej paravē gārsu zem krūmiem, — mammīte, garām ejot, norādīja. Cēlos, lai ietu pie krūmiem. Kā lai es atgūstos no vakardienas! No visa, kas notika ar mani? Vai es to nožēloju? Nē. Nevaru sev liekuļot. Man tas patika. Bet viņš ir traks! Viņš taču iebrauks atpakaļceļā? Varbūt viņam bija jāsteidzas? Viņš taču mani nevar pamest pēc visa TĀ, kas starp mums notika? Vai vispār spēšu atgūties? Galvā kā palēninātā filmā griezās kadrs pēc kadra, atmiņā uzplaiksnīja mīlas fragmenti. Bezspēkā sakarsušiem, degošiem vaigu galiem raudot iekritu zālē un vārtījos.

— Ei! Tu esi mājās? — Tā bija praktikanta Agra balss. Mazliet nogaidīju, tad saņēmos, piecēlos un atsaucos.

— Nē, manis nav mājās.

— Lien laukā, šmit, no kāpostiem. Es tev atnesu grāmatu.

Praktikants Agris stāvēja pie vārtiņiem, rokas uzlicis uz redelēm, starp kurām bija iespiesti "Šveika piedzīvojumi".

— Sveika!

— Čau! Izlasīji? Varēji ielikt pastkastītē.

— Iztraucēju, vai? — viņš vērīgi mani pētīja.

— Nē. Es ravēju.

— Nemuldi. Kas noticis?

— Nu, kas ir?

— Nezinu, bet tu izskaties satraukta. Raudāji? — viņš līdzcietīgi pajautāja.

— Nē... — Izvairīgi aizgriezu galvu. Pētīs te mani! Kas viņam par daļu!

— Kāpēc acis miglainas? — viņš vēl nelikās mierā.

Un pour Un
Permettre à tous d'accéder à la lecture
Pour chaque accès à la bibliothèque, YouScribe donne un accès à une personne dans le besoin

Avertissement

Ce thème est destiné à un public légalement majeur et averti. Il contient des textes et certaines images à caractère érotique ou sexuel.

En entrant sur cette page, vous certifiez :

  • 1. avoir atteint l'âge légal de majorité de votre pays de résidence.
  • 2. avoir pris connaissance du caractère érotique de ce document.
  • 4. vous engager à ne pas diffuser le contenu de ce document.
  • 4. vous engager à ne pas diffuser le contenu de ce document.
  • 5. consulter ce document à titre purement personnel en n'impliquant aucune société ou organisme d'État.
  • 6. vous engager à mettre en oeuvre tous les moyens existants à ce jour pour empêcher n'importe quel mineur d'accéder à ce document.
  • 7. déclarer n'être choqué(e) par aucun type de sexualité.

Nous nous dégageons de toute responsabilité en cas de non-respect des points précédemment énumérés.